Jūras aizsargājamās teritorijas: kā tās veido un pēta

Zināmais nezināmajā

Par to, ka dabu ir patīkami baudīt vietās, kas ir aizsargājamas un kļuvušas par kāda dabas parka teritorijām, droši vien pārliecinājies ikviens, kas dabā dodas. Bet kā ir ar šādu aizsargājamu teritoriju esamību jūrā? Arī tur ir vietas, kas īpaši sargājamas. Taču nezinu, vai daudzi spēs nosaukt aizsargājamās teritorijas Baltijas jūrā tikpat ātri, kā uzburt iztēlē, piemēram, ainas no Gaujas nacionālā parka vai Slīteres. Latvijā šobrīd ir septiņas jūras aizsargājamās teritorijas, un tās stiepjas no Nidas Latvijas dienvidos, skarot Irbes šaurumu un Rīgas līča rietumu piekrasti, līdz pat Ainažiem valsts ziemeļos. Pēdējos gados tika veikta arī zinātniskā izpēte Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā Baltijas jūrā un padziļināti pētītas vēl trīs teritorijas, kas varētu tikt iekļauts aizsargājamo jūras teritoriju tīklā. Lielākā no tām ir Zēģelnieku sēkļi pie Ventspils, iepretī Pāvilostā esošo teritoriju iecerēts saukt par Alku sēkli, bet trešā teritorija atrodas Liepājas tuvumā un turpmāk tiks saukta par Papes kalvi. Nezinu, vai zinātnieku sniegtie ieteikumi zvejas regulēšanai šajās vietās vai pašu teritoriju robežas un tas, ko tajās drīkstēs un nedrīkstēs darīt, pēdējā laikā ir radījis satraukumu arī daļā zvejnieku. Ir notikušas sanāksmes, kurās pētnieki tikušies ar zvejniekiem, lai skaidrotu situāciju un ko tad īsti varam sagaidīt no šīm teritorijām un darbošanās tajās. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē abu pušu pārstāvji: Solvita Strāķe, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Ivars Putnis, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs un vadošais pētnieks, Andris Cīrulis, biedrības "Mazjūras zvejnieki" un Ēvalds Urtāns, Zvejnieku federācijas priekšsēdētājs. Gaujas nacionālā parka vērtības un jaunais dabas aizsardzības plāns Gaujas nacionālais parks 14. septembrī svin savu 51. dzimšanas dienu. Tas ir Latvijas vecākais un arī apmeklētākais nacionālais parks. Laika gaitā ir mainījušies noteikumi par to, kas parka dažādās zonās, tostarp rezervāta zonās, apmeklētājiem ir vai nav pieļaujams. Par vērtībām, ko parks glabā, par atļaujām tūristiem un jauno Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plānu, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Parka kodols ir rezervāta zonas ar purviem un gravām un dabas lieguma zona ar Gaujas senieleju. Šo dabas vērtību un ainavas saglabāšanai tad arī parks savulaik izveidots, kaut ceļotāji šo vietu labprāt izvēlējušies jau senāk. Kā norāda Gita Strode - ja mēs vērtos uz kādām gleznām vai zīmējumiem, kas radīti pirms 100, 150 gadiem vai vēl senāk, tad tur, kur šobrīd slejas nogāžu un gravu meži, iepriekš bijusi atklāta, parkveida ainava. Gan aizsardzības režīma dēļ, gan tāpēc, ka ir mainījusies nacionālā parka apsaimniekošanas prakse un cilvēku vajadzības, parka izskats ir mainījies. Tā vērtības ir ne tikai devona smilšakmens atsegumi, bet arī meži, zālāji un Gauja ar tās pietekām. Pagājušajā gadā apstiprināts Gaujas nacionālā parka dabas aizsardzības plāns 2023.-2035. gadam, kurā izvērtētas šī parka dabas vērtības, ietekmējošie faktori, draudi vērtību saglabāšanai, dažādu pušu intereses, tāpat arī birokrātiskie šķēršļi, lai īstenotu dabas apsaimniekošanas pasākumus. Tā rezultātā plānā sagatavoti ieteikumi par to, cik daudz ierobežot mežsaimniecību, kur atjaunot zālājus, kā mazināt slodzi uz Gaujas upi, kā regulēt tūristu plūsmas un tamlīdzīgi. Sagatavots arī priekšlikums izmaiņām normatīvajā regulējumā. Jau pavisam drīz ikvienam interesentam būs iespēja uzzināt par šīm izmaiņām plašāk, un Gita Strode teic - diskusijas noteikti būs garas.